Ausekļi

Ausekļu māju būvēja šai pusē slavena un sena dzimta Dambekalni, kuri  bija vieni no pirmajiem kuģu būvētājiem Latvijā un, kuru kuģi brauca tuvās un tālās jūrās.  Pie tam Ausekļi nebija vienīgā Damebakalnu celtā māja Kaltenē.Viņu īpašumā no 1877. gada līdz 1908. gadam bija 21 burinieks. Ausekļi tika celti 1910. gadā un  tajā saimniekoja Lizete( dzimusi Kreicbergs) un Jānis Dambekalni.  Ģimenē auga četri bērni- dēli Jānis, Fricis un Indriķis kā arī māsa Paulīne. Dambekalni rūpējās, lai visi viņu bērni iegūtu labu izglītību. Dzīves ceļi un Otrais pasaules karš , kurš 1942.gadā ienāca Latvijā,  Dambekalnu bērnus aiznesa teju vai uz visām četrām debespusēm pusēm. Vecākais dēls Jānis ienākot Padomju varai tika izsūtīts uz Sibīriju, kur arī 1955. gadā mira, vidējais dēls Fricis, kurš kā  diplomēts kuģa kapteinis, devās tālos braucienos un šķērsoja pasaules jūras un okeānus, bija komandieris Krievijas Baltijas jūras flotē un vēlāk dibinājis Rīgas ostas policiju un bijis arī Rīgas ostas priekšnieks, lai glābtos no Sarkanā terora, devās bēgļu baitās un savu mūžu noslēdza 1965. gadā Madisonā Viskonsinā ASV. Ausekļus no vecākiem 1927.gadā mantoja jaunākais dēls Indriķis, kurš daļā no mājas izveidoja saimniecības un sīkpreču tirgotavu, kā arī strādāja Kaltenes pasta un telefona palīgnodaļā, kura bija izvietota, tiešin Ausekļos. Jaunajiem mājas saimnieki dzīvoja saskanīgu dzīvi, viņu ģiemenē ienāca   divas meitas Gunta un Malda, līdz arī viņus kara šausmas un krievu ienākšana un izrēķināšanās ar vietējiem inteliģences pārstāvjiem un veiksmīgajiem saimniekiem, spieda doties bēgļu gaitās. Indriķis ar toreiz 8gadīgo Maldu un 12gadīgo Guntu  ar  smagu sirdi atstāja savu dzimto krastu un dzimtas mājas kā arī savu rūpalu un bēgļu laivās  devās 1944. gadā pāri jūrai uz Zviedriju, kur šīs zemes gaitas noslēdza 1957. gadā Lidingö. Tikai māsiņa Paulīne  palika Latvijā un atdusas Mālpils kapsētā. Padomju gados Ausekļos tika ierīkota bibliotēka un pasta nodaļa, kura tur atradās  līdz pat 2011. gadam, bet otrā mājas pusē mitinājās citi iemītnieki, kuri cik nu vien prata un varēja rūpējās par māju pēc savas saprašanas un iespējām. 90desmitajos gados Ausekļus un vēl citus blakus esošos īpašumus meitām Maldai un Guntai izdevās atgūt  un sākās regulāri māsu un viņu bērnu un mazbērnu ciemošanās braucieni uz Latviju, ne tikai dzīvojoties savās bērnības un senču mājās, bet arī cik iespējams māju atjaunojot tās senajā izskatā. Tomēr laiks ritēja un māsām tuvojās deviņdesmit gadu vecums un kļuva aizvien grūtāk rūpēties par bērnības mājām. Nācās pieņemt skumjo lēmumu, mājas nodot citiem, kuri spētu un gribētu tās mīlēt, atjaunot un lolot. Mēs, Krūmiņu ģimene, šajā stāstā ienācām pilnīgi neplānoti un nejauši, proti, kad es, mamma Ieva, kura strādājusi kā zviedru valodas tulks un zviedru valodas skolotāja, tiku lūgta palīdzēt ar tulkošanu šī darījuma sakarā. Brauca pircēji, es informēju Maldas ģimeni par darījuma norisi, līdz tika lūgts doties līdzi uz Ausekļiem, jo tika plānots tajā dienā noslēgt darījumu ar kārtējo potenciālo pircēju.Sastapšanās ar Ausekļiem bija liktenīga. Es izstaigāja Ausekļus. Pircējs teicās atkal jau kuro reizi padomāt. Darījums nenotika. Bet man jau no pirmā skatiena bija skaidrs, ka šī ir māja, kuru esmu vēlējusies visu savu apzinīgo mūžu, mans  sapnis un ilgošanās. Visā pilnībā.   Auetniska, šarmanta un pie pašas jūras! Neskatoties uz to, ka maksāja beselu bagātību.  Un šis nav  vienkārši stāsts, ka visiem patīk pie jūras. Šis ir stāsts par dzimtas saknēm un ilgām, par manu mammu un mammas māsīcu, kuras dzīvoja citā  netālā piejūras ciematā Engurē. Par to, ka manas mammas māsīcas  Zinas ģemene tieši tāpat kā savulaik Maldas ģimene bija spiesti bēgt laivās uz Zviedriju, atrodot  tur drošību un pārticību, bet sirdi atstājot jūras otrā krastā-Latvijā. Un mīlestība pret jūru tika nodotaman   gan no mammas, gan mammas māsīcas  Zinas, pie kuras ciemojos un dzīvojos ikvasaru, tikko  Latvija atguva neatkarību un bija iespējams doties ārpus tās robežām. Zina nebeidza ilgoties pēc jūras un savām mājām, kuras diemžēl viņai neizdevās atgūt, arī manu mammu dzīve aiznesa prom no Engures, atļaujot vien laiku pa laikam tur atkal atgriezties un ciemoties. Nav vairs manas mammas un otras -zviedru mammas Zinas, bet to vietā ir Ausekļi, kā dzīvs piemineklis un visu dzimtas sieviešu sapņa piepildījums.  Un visi likteņa līkloči ar Zinas aizbēgšanu uz Zviedriju, manu ciemošanos Zviedrijā un zviedru valodas apguvi kā pa neredzamu  diedziņu atveda uz Ausekļiem. Un katru reizi, kad aizeju līdz jūrai  pie Ausekļiem, es nosūtu sveicienu savām īpašajām dzimtas sievietēm un saku, manas mīļās, mums tas ir izdevies, mums atkal ir sava vieta pie mūsu mīļās jūras!

Pateicībā,
Ieva Krūmiņa, mājas saimniece